Preses apskats
Latvijas Avīze: Latvijā pirmais viroterapijas centrs pasaulē
Vīruss ārstē nāvējošu smadzeņu vēzi
Ilustrētā Zinātne 2009.gada martsĢenētiski modificēts liellopu vīruss var kļūt par efektīvu līdzekli pret ļaundabīgu audzēju smadzenēs un citviet organismā. Ar pelēm veikti eksperimenti rāda, ka vīruss atrod un iznīcina vēža šūnas, nebojājot veselās, - kā torpēda, kas ieprogrammēta identificēt mērķi.
Nevienam noteikti negribas, ka viņu sakož ar trakumsērgu slima lapsa vai suns. Bet kā būtu injicēt tieši asinsritē trakumsērgas vīrusa tuvu radinieku? Sākotnēji rastos asociācijas ar kādu nežēlīgu eksperimentu, bet patiesībā tieši tā nākotnē varētu ārstēt, piemēram, ļaundabīgus smadzeņu audzējus, kas mūsdienās ir nedziedināma slimība. Amerikāņu zinātniekiem ir izdevies izveidot vīrusu, kas efektīvi iznīcina visbīstamāko un arī izplatītāko smadzeņu vēža paveidu - ļaundabīgo glioblastomu. Izmantojot konfokālo lāzermikroskopiju, Dr. Entonijs van den Pols un viņa kolēģi no Jeila universitātes (ASV) tagad var soli pa solim izsekot, kā vezikulārā stomatīta vīruss atrod un iznīcina pelēm transplantētas cilvēka glioblastomas šūnas, nenodarot bojājumus apkārtējām veselajām šūnām.
Vīruss darbojas precīzāk par visasāko ķirurga skalpeli, bez problēmām atrod vēža šūnas un inficē tās citu pēc citas, līdz visas ir gājušas bojā. Un tieši tas ir vajadzīgs cīņā pret nāvējošo slimību, kuras upuri caurmērā nodzīvo tikai nepilnu gadu, neraugoties uz to, ka viņiem veikta operācija, ķīmijterapija un apstarošana. Ļaundabīgā glioblastoma gandrīz vienmēr atgriežas, jo šie audzēji ir ārkārtīgi dzīvotspējīgi un pietiek ar nedaudzām šūnām, lai vēzis atjaunotos.
Tieši tāpēc vīruss ir piemērotākais vēža likvidators, jo tas, līdzīgi torpēdai, kas ieprogrammēta identificēt mērķi, iespiežas audos un atrod audzēja šūnas.
Vīrusa spēja likvidēt vēža šūnas, nenodarot bojājumus veselajām, visticamāk, skaidrojama ar vēža šūnu dalīšanās īpatnībām, kuru dēļ tās izslēgušas svarīgu daļu no šūnu ierastās aizsardzības pret vīrusiem, tā dēvēto interferona atbildes reakciju. Šīs "ekonomijas" dēļ vezikulārā stomatīta vīruss, kurš parasti nevar iekļūt cilvēka šūnās, spēj inficēt vēža šūnas. Tas paver lielas perspektīvas vēža ārstēšanā, jo aptuveni 75% visu audzēju paveidu ir bojāta interferona atbildes reakcijas sistēma un tie ir potenciāli pakļauti minētā vīrusa iedarbībai.
Masaliņas uzbrūk kaulu vēzim
Ideja par vīrusu izmantošanu cīņā pret vēzi ir diezgan sena. Piemēram, Latvijā jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem tiek pētīts un vēža ārstēšanā lietots enterovīrusa preparāts "Rigvir". Taču tikai pēdējo gadu desmitu sasniegumi molekulārajā bioloģijā ļauj šādam nolūkam izmantot ģenētiski modificētus vīrusus.
Vairāki zinātnieki ir centušies pārveidot masaliņu vīrusu cīņai pret kaulu vēzi.
Tagad JX-594, ģenētiski modificētu vīrusu - vakcīnu, jau sāk izmantot pirmajos eksperimentos ar slimniekiem.
Dr. Deivids Kērns no Sanfrancisko biotehnoloģiju firmas "Jennerex Biotherapeutics" (ASV) kopā ar dienvidkorejiešu kolēģiem no Pūšanas nesen publicēja klīnisko izmēģinājumu pirmās fāzes rezultātus, kas parāda, ka slimnieki panes JX-594, bet vīruss spēj apturēt audzēju un dažos gadījumos panāk tā būtisku sarukšanu.
Ģenētiski modificēts vīruss AdHl0l, kas izraisa saaukstēšanos, jau ir apstiprināts ārstniecības līdzeklis Ķīnā. AdHlOl vīrusu, tāpat kā JX-594, var izmantot vēža ārstēšanā, injicējot to tieši audzējā. To mēr šāda iedarbība nav pietiekami pārbaudīta, lai to apstiprinātu, piemēram, Amerikas veselības aizsardzības iestādes. Citiem vārdiem sakot, top vairāki terapeitiski vīrusi, bet vēl nav radīts neviens patiesi efektīvs vēža iznīcinātājs. Tieši tādu meklēja Entonijs van den Pols.
"Strādājot par smadzeņu pētnieku neiroķirurģijas nodaļā, es saskāros ar ķirurgu bezizejas sajūtu, apzinoties savu nespēju izdarīt ko vairāk slimnieku labā," apgalvo Entonijs van den Pols.
Viņa vadītais kolektīvs specializējās smadzeņu vīrusu pētniecībā, tāpēc pirms pieciem gadiem van den Pols nolēma meklēt piemērotu vīrusu. Zinātnieki pārbaudīja deviņus dažādus vīrusus uz kultūrā au gošām vēža šūnām. Katrā eksperimentā labākais izrādījās vezikulārā stomatīta vīruss (VSV). Pavairojot tika izdalīts optimālais vīrusa variants VSVrp30A.
Pēc tam pētnieki transplantēja cilvēka vēža šūnas laboratorijas peļu smadzenēs. Lai izsekotu vīrusa izplatībai dzīvnieku organismā, viņi izmantoja viltīgu paņēmienu - modificēja vīrusu, ievadot tajā gēnu, kas, skatoties mikroskopā, inficētām šūnām liek luminiscēt zaļā krāsā. Vienlaikus zinātnieki izmantoja ģenētiski modificētus smadzeņu audzējus, kas ražo proteīnus, kuri mikroskopā redzami sarkanā krāsā. Audzēja šūnas spīd sarkanas, inficētās šūnas - zaļas, un, kad vīruss inficē vēža šūnas, krāsas saplūstot veido oranžo.
Vīruss pats atrod vēzi
Zinātnieki injicēja pelei vīrusu, un drīz atklājās VSVrp30a darbības pārsteidzošie rezultāti. Parasti vīrusam ir grūti iekļūt smadzenēs asins-smadzeņu barjeras dēļ, bet šajā gadījumā vīruss jau pēc diennakts bija atradis audzējus smadzenēs, kaut gan injekciju veica vēnā pie papēža. Pēc trim diennaktīm vīruss bija izplatījies gandrīz visās audzēja šūnās un aktīvi iznīcināja vēzi.
Bet tas vēl nav viss - kaut gan zinātnieki vienā reizē bija transplantējuši vairākus audzējus peles smadzenēs un citur organismā, vīruss atrada ikvienu no tiem un nogalināja visas vēža šūnas. Pa peles galvaskausā izveidotu caurumu zinātnieki novēroja, kā vīruss vienlaikus inficē vairākus audzējus un strauji izplatās. Tās ir labas ziņas slimniekiem, kuriem veidojas metastāzes, t.i., audzējs izplatās uz citiem orgāniem, jo, šķiet, atliek vien injicēt VSVrp30a organismā, un vīruss pats uzmeklē vēža šūnas neatkarīgi no to atrašanās vietas. Zinātnieki demonstrējuši, ka tas iedarbojas vēl uz septiņām audzēja šūnu līnijām, tostarp uz plaušu un krūts vēzi - tādiem audzējiem, kuri slimības beidzamajās stadijās visbiežāk izplatās uz smadzenēm.
VSVrp30a inficē un likvidē tos visus.
Van den Pols tagad mēģina izpētīt vīrusa ilglaicīgo efektu uz pelēm un cer turpināt eksperimentus ar pērtiķiem, kam ir tuvāka radniecība ar cilvēkiem.
Pirms šāds ārstniecības līdzeklis nonāk pārdošanā, ir svarīgi noskaidrot, vai vīrusam, kas pavadījis ilgu laiku organismā, nevar rasties mutācijas un spēja inficēt cilvēka veselās šūnas. Pagaidām gan par to nekas neliecina. Vezikulārā stomatīta vīruss inficē liellopus, tāpēc cilvēki ir bijuši ciešā saskarē ar to daudzus tūkstošus gadu, tomēr vīrusam nav bijis pa spēkam pieveikt mūsu imunitāti.
Vēl joprojām jāatbild uz būtiskiem jautājumiem, iekams VSVrp30a preparāti varētu nonākt zāļu tirgū. Tomēr pašlaik šim vīrusam ir labākās izredzes tikt izmantotam vēža ārstēšanā nākotnē.
Pēc ilgiem pētījumiem un birokrātisku barjeru pārvarēšanas beidzot aptiekās nonākuši Latvijas zinātnieču AINAS MUCENIECES un GUNAS FELDMANES radītie pretvēža preparāti rigvirs un larifāns.
Cerība vēža slimniekiem(Aptieku Avīze, Nr.1 Oktobris 2005)
Helēna Ozoliņa
Profesore Aina Muceniece joprojām ir moža. Priekšpusdienā viņa pa tālruni konsultē slimības skartos un mediķus. Tas ir labdarības konsultācijas, jo pa tālruni atlīdzību nepaņemsi. Sarunas paņem spēkus, pēc tām astoņdesmit gadu slieksni pārkāpušajai profesorei nepieciešama atpūta.
Tomēr ap launaglaiku viņa atkal ir gatava saziņai pa tālruni. Kamēr sarunājamies, sētā nāk kaimiņš un lūdz profesori pusdienās. Arī Šīm vīram ir palīdzēts.
Piejūras vasarnīcu ciematā daudzi zina teikt, kur meklējama profesores māja. Šķiet, ir pierasts, ja kāds taujā ceļu uz to.
Profesore ir izstrādājusi zāles pret vēzi - rigviru. Savukārt profesores audzēkne un kolēģe Guna Feldmane izstrādājusi larifānu. Abi Latvijā radītie pretvēža medikamenti nesen parādījušies aptiekās. Tas ir notikums un tā ir cerība, taču šos medikamentus nedrīkst uztvert kā brīnumlīdzekļus visiem gadījumiem. Vai tie slimniekam izrakstāmi, jāizšķir ārstam.
Par rigvira pirmsākumu uzskatāms laiks, kad pasaules zinātnieki meklēja līdzekļus pret poliomielīta jeb bērnu triekas nežēlību. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Latvijā imunoloģe Aina Muceniece pētīja no bērnu organisma izdalītos zarnu vīrusus, to spēju iedarboties uz poliomielīta ierosinātāju. Sērga nebiju saudzējusi ari viņas tuviniekus.
Kad pasaulē tika iegūta vakcīna pret poliomielītu, tās izstrādāšanai neizlietotos milzu līdzekļus Pasaules poliomielīta fonds atdeva vēža pētniecībai. Arī Aina Muceniece pievērsās vēža problēmām. Viņa izlēma pētījumiem izmantot zarnu vīrusus, kas laboratorijā bija saglabāti kopš darba pie poliomielītu tēmas. Toreiz minējumu līmenī izskanēja, ka šie vīrusi ko iespētu arī pret vēža šūnām.
Profesore atceras, ka pirms četrdesmit gadiem Latvijas Mikrobioloģijas institūtā tika izveidota Viroterapijas laboratorija ar 21 zinātnieka kolektīvu, pētījumos piesaistot ari 30 ārstus. Darbs, pētot vīrusu spektra iedarbību uz dažādiem audzējiem, bija ilgstošs - no pētījumiem ar laboratorijas kāmjiem līdz preparāta izmēģināšanai Onkoloģijas centrā.
Tad sekoja vēsturisko pārmaiņu laiks. Latvija ieguva neatkarību, taču zinātnei tika atvēlēti gaužām pieticīgi līdzekļi. Savukārt medikamentu atzīšana atbilstoši Eiropas standartiem ir ilgstošs process cauri birokrātiskiem šķēršļiem. Tam lemta izdošanās, ja zinātnieka rīcībā ir līdzekļi šā procesa likumīgai nodrošināšanai. Profesorei Muceniecei palaimējās - meitas ģimenei atradās ieķīlājams lauku īpašums. Valsts šajos zinātnieku centienos noraugās mierpilni un atturīgi.
Profesore ir gandarīta, ka nu medikaments ir aptiekās. Protams, rigvirs neder visām vēža formām. Tas paredzēts vispirms jau ādas un acs melanomas, agrīnos kuņģa audzēju gadījumos. Profesore nosauc vēl ari citu orgānu audzējus un ir gatava dalīties ar mediķiem šajā informācijā ar ārstu profesionālo asociāciju starpniecību, jo pagaidām zāles iepazinuši un izraksta vien nedaudzi speciālisti.
Atšķirībā no ķīmijterapijas un apstarošanas Latvijā radītie preparāti neatstāj smagas sekas uz pacienta orgāniem. Taču zāles nav lētas, un dārgā vakcinācija jāatkārto vairākas reizes gadā. Galvenais, ka vēža šūnas attīstība tiek ietekmēta un slimnieka imunitāte paaugstinās. Latvijā tie ir gaidīti medikamenti, jo onkoloģiskās saslimšanas šeit smagi skar daudzus.
Profesore priecājas par iespēju palīdzēt slimajiem, vienlaikus savas paaudzes zinātnieces godīgumā daloties neizpratnē: «Es nesaprotu, kā medicīna var būt bizness. Nesaprotu». Viņa savu ceļu zinātnē, strādājot pie vēža slimniekiem nepieciešamā medikamenta radīšanas, gājusi bez domas par peļņas gūšanu.
Viņa, kas radījusi zāles pret vēzi (Ieva 2003.g. 8.oktobris)
Annija Pelūde
Patlaban profesore AINA MUCENIECE Sanktpēterburgā, ieslēgusi diktofonu, uzmanīgi klausās lekciju par imunoterapiju vēža ārstēšanā. Viņai pašai trakoti interesē, ko tad krievi jaunu šai lauciņā paveikuši, un pēc tam arī mūsu dakteriem varēs pastāstīt. Nākamgad 23. martā valsts emeritētai zinātniecei, habilitētai medicīnas doktorei, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklei, mikrobioloģei un imunoloģei paliks ne vairāk un ne mazāk kā astoņdesmit gadi.
 |
Tiešām, starp pārējām uzpostajām vasarnīcām profesores mājiņa atgādina kokos pietupušos kukažiņu. Ar pagalma ainaviskās arhitektūras izkopšanu viņa neaizraujas - žēl izniekot laiku un spēku, toties kas par burkāniem kāpu smiltīs izauguši! Profesore izrauj pa vienam - man un fotogrāfam Ojāram. Līdzās dobei mežvīni iekrāsojušies sārti. "Kad mans vīrakungs bija dzīvs, teicu: tu neej uz mazomāju - palej to čuru tepat uz mežvīniem. Nīkuļoja, tādas vārgas stigas vijās, bet - nu, re - kā saauga! Taisni apbrīnojami. Mēs ar vīru kopā bijām piecdesmit septiņus gadus. Bet tik ilgi gan nevajag kopā dzīvot, jo tu pazaudē sevi un kļūsti par to otru cilvēku..."
No profesores Mucenieces nerimstošās domu un rīcības rosības jūtamies viegli un gaidīti. Stāstot, no kurienes izcelies tepat netālu esošās Langas upes nosaukums, viņa zem āra ūdeskrāna paspējusi noskalot burkānus, un mēs ar fotogrāfu tos jau graužam - kā tādi zaķi, kas mulsumā blisina acis. "Ko tur ar nazi vēl kasīt?! Dabiskā mikroflora! Augu baktērijas cilvēkam nav bīstamas." Šie vienkāršie argumenti ari atsauc mūs realitātē - kāpēc vispār ciemos esam braukuši- Profesore Muceniece tāču ir mikrobioloģe, virusoloģe, zinātniece, pretvēža preparātu autore!
- Fotogrāfa kungam kūkas gabaliņu? Iedošu mazo šķīvīti! To man netrūkst, bet glāzīšu gan nav. Visas saplīst. Un viss ir jāglabā no vienas žurkas. Neko nedrīkst pieejamā vielā atstāt... Kāpēc jūs. Anij, fotogrāfam uzlikāt tik mazu gabaliņu - viņš taču ir vīrietis?!
("Ā. viņš ir vīrietis! Paldies, ka pamanījāt!" Ojārs nepaliek atbildi parādā.)
- Redziet, mēs - vīrietis un sieviete –jau viens otru nesaprotam, mēs viens otru tikai pētām. Man nebija brāļa, es pavisam vīrieti nepazinu. Vienīgi savu tēvu. kuram bija jāatdod viss labākais. Bērnībā man šausmīgi gribējās ceptus kartupeļus, bet - vienmēr tēvam! Man tika, cik palika pāri.
Pirms braukšanas pie profesores viņa mūs brīdināja, ka pulksten divos jāpaspēj būt Rīgā - tur Zinātņu akadēmijā notiek sēde. Tāpēc neko darīt: laiks min uz papēžiem un spiež ķerties vērsim uzreiz pie ragiem... Profesore Muceniece radījusi un klīniskajās izpētes četrdesmit gadus pārbaudījusi līdz šim Latvijā labākos pretvēža biopreparātus "Rigvir" un "Larifan". īpaši efektīvi tie der melanomas ārstēšanai, citur pasaulē tādu nav.
Bet viss sākās sen - piecdesmitajos gados, kad Latvijā virusologi
 |
Otru- "Rigvir" efektivitāti papildinošo - preparātu "Larifan" radīja profesores Mucenieces skolniece Guna Feldmane. Tāpēc tas, kas notiek šodien, šķiet prātam netverami: laikā, kad no audzējiem cieš arvien vairāk cilvēku un arvien pieaug pacientu skaits, kuriem vēzi atklāj pēdējās stadijās, šos preparātus pārtrauc ražot. Argumenti? Protams, jāpārraksta papīri, jo agrāk iesniegtā dokumentācija, kas apliecina, ka tiešām notikuši šo zāļu iedarbības klīniski pētījumi, neesot noformēti atbilstoši mūsdienu prasībām. Protams, vispirms jāsaražo zāļu eksperimentālās sērijas... Protams, vajadzīga nauda. Starp citu, Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktors Juris Bundulis presē izteicies, ka, lēšot pēc pasaules prakses, jaunu, līdz šim nebijušu zāļu izstrāde maksājot... ap piecsimt miljoniem ASV dolāru... Un vēža slimnieki pa to laiku, kamēr birokrāti spriedelē, mirst...
- Taču jūs meklējat izeju. Pavasarī kopā ar dažiem zinātniekiem, bet galvenokārt ar saviem izārstētajiem slimniekiem izveidojāt sabiedrisko fondu "Ainas Mucenieces fonds vēža imūnterapijas izstrādei".
- Zināt, kas man deva atkal cīņas sparu?
Jaunai dakterei anestezioloģei izoperēja melanomu. Pēc tam sāka ārstei ar ķīmiju. Pēc mēneša slimība tomēr progresēja. Kolēģi caur ministriju sagādāja vēl labākas zāles... Pie manis viņa bija atnākusi mēnesi pēc tā trīs tūkstošus dārgā ķīmiskā preparāta kursa pabeigšanas. Un es viņai saku: "Jums te, zem ādas, un te ir slimība... Bet, mīļā kolēģe, man vairs nav tā preparāta. Man nav ko jums iedot. Es varu vienkārši sēdēt un raudāt." Un jaunā sieviete nomira. Bet viņu noteikti varēja izglābt.
Tad es sapratu, ka jātaisa reklāma. Nodibināju fondu. Neviena partija neatsaucās, arī neviens no simts Latvijas miljonāriem ne un neviens ministrs. kuriem Repše pielika naudu. Ziedoja mani slimnieki: viens tūkstoti, otrs - divus tūkstošus dolāru, pārējie no savas nabadzīgās pensijas pa pieciem latiem. Kopā sanāca trīsarpus tūkstoši. Rigvir apņēmās saražot Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta direktore daktere Vaira Saulīte, kas arī ir virusoloģe. Vispirms viņa caur internetu izzondēja pasauli, kur var nopirkt audus, jo vīruss vairojas tikai šūnās, Turklāt vajag audus, kurus pasaule atzinusi par piemērotiem vakcīnas ražošanai. Nopirkām no itāļiem sešas ampulas. Bet bija dikti karsts laiks un tikai viena ampula līdz Latvijai atnāca neatkususi. No tās vienas daktere Saulīte savairoja audus pietiekamā daudzumā un uzlika Rīgas vīrusu, kas mums vēl ledusskapī glabājās. Tas bija dzīvs! Un tik intensīvi savairojās, ka daktere Saulīte pašlaik saražojusi divpadsmit litrus vīrusa. Vienam pacientam gada ārstēšanās kursam vajag divdesmit pudelītes ar diviem mililitriem. Tātad trīssimt slimniekiem man pašlaik ir materiāls, ko varētu piedāvāt ārstniecībai.
- Vīruss jāinjicē kā vakcīna, un tas kādam taču jādara!
- Nu, ja! Pagaidām dažiem slimniekiem, kurus atsūta onkologi, es daru to pati. Bet būtu jārada ārstu skola, kuri prot šos preparātus pareizi lietot. Nekādu blatu! Jāorganizē privātklīnika melanomas ārstniecībai.
Astoņdesmit piektajā gadā aizbraucu uz Krieviju un paņēmu līdzi vairākus onkoķirurgus no Stradiņiem un Onkoloģijas dispansera, lai viņi redz, ko tie krievi saka par manu darbu. Piedalījās divdesmit deviņi eksperti, un visi nobalsoja, ka Rigvir nav cilvēkam kaitīgs un var turpināt pētīt vēža ārstniecībā. Kur tad es vēl labākas atsauksmes tajā laikā varēju dabūt?! Turklāt es taču viena pati to nekonstatēju! To sacīja dakteri, kas strādāja ar vēža slimniekiem. Piemēram, dakteris Januškēvičs Republikāniskajā onkodispanserā - viņš sasniedza vislabākos rezultātus pasaulē taisnās un resnās zarnas vēža ārstēšanā: viņam izdzīvoja astoņdesmit procenti slimnieku, kad pasaulē -tikai piecdesmit.
Un tad to visu pārtrauca ļaunums. Paziņoja, ka Muceniece slepkavo cilvēkus - strādā ar neatļautu preparātu.
-Kurš?
- Deviņdesmit sestajā gadā Republikas Onkocentrā uztaisīja ētikas komisiju un izlēma pārtraukt klīniskos novērojumus.
Tas. ko cilvēks nesaprot, nevar viņu ielīksmot... Es skaidri nojautu, ka to dara cilvēki, kuri absolūti neko nezina par virusoloģiju un imunoloģiju, kuri nebija lasījuši nevienu manu rakstu. Vispār man ir sešas grāmatas par vēža ārstēšanu - protams, izdotas krievu valodā -, bet populārzinātniski es rakstīju arī latviešu valodā. Par melanomu manā vadībā ir izstrādātas trīs doktora disertācijas. Taču man nebija ne laika, ne spēka cīnīties ar viņiem. Mana miesīgā māsiņa ļoti mocījās - nevarēja nomirt; tajā pašā gadā mans dēls pārcieta smagu insultu, un vīram bija žultsakmeņu operācija - saprotiet, mana ģimene aizņēma tik daudz laika, ka... Esmu emocionāla, bet nekad necenšos cilvēkiem uzspiest savu patiesību. Ja kāds man briesmīgi grib ko pierādīt, es nestrīdos - aizeju un nereaģēju. Un vispār no ļaunuma es aizeju. Jo, lai cīnītos pret ļaunumu, vajag milzīgu enerģiju. Savā laikā institūtā arī pret mani vērsās, bet kašķi es nekad netaisīju, jo ļauniem cilvēkiem gribas tevi izvest no pacietības un redzēt, ka tu sabrūc, ka tu nevari vairs izturēt. Man šī gudrība smadzenēs ienāca tikai ap četrdesmit gadiem, bet manam mazdēlam astoņu gadu vecumā. Viņš tad jau sacīja: "Vecomāt, kad skolotāja mani rāj, es māju ar galvu: jā, jā - un viņa mani vairs nebar."
- Tātad jums pietiek zāles trīssimt slimniekiem, - kā rīkosieties tālāk?
- Lūgšu iespēju referēt vēlreiz - iepazīstināt jaunos onkologus, kas par šo preparātu neko nezina. Pagājušajā gadā stendu par abiem preparātiem aizveda uz Londonu, kur katru otro gadu notiek mediķu konferences par ādas vēža formas melanomas ārstēšanu. Visi stāvēja riņķī apkārt: kur tas bijis rakstīts, kur? Bet man jau nebija tiesību krievu laikā publicēties ārzemju izdevumos - mūsu virusterapija skaitījās slepena tēma. Staļina laikā Krievijas izcilākais virusologs Zilberts. kas izstrādāja vēža izcelsmes teoriju saistībā ar vīrusiem, piemēram, sēdēja cietumā: viņam bija viss, kas vajadzīgs darbam, bet ārā viņš netika.
- Jaunie dakteri jūsos klausīsies? Viņi tic Rietumiem.
- Nevis tic, bet ir pārdevušies Rietumiem, Jo ķīmija ir vēža industrija, bagātās farmācijas kompānijas ar to pelna mil-zī-gu naudu. Viena jauna dāma man tā arī acīs pateica: "Jūs, profesore Muceniece, nemākat nopelnīt!" Bet. zināt, manī absolūti nav biznesa gēnu. Man cilvēkiem gribas dot. Ar melanomu slimo jauni cilvēki, un es nesaprotu, kā var viņus neārstēt, ja šāda iespēja pastāv?'
- Un piedāvājums no Šveices farmācijas kompānijas par Rigvir izpēti un ražošanu?
- Viņi prasīja, lai pārdodu patentu. Arī Itālija prasīja, indieši. Un pēc tam? Mēs pirksim no viņiem par bargu naudu to pašu atpakaļ? Bet es gribu, lai Rigvirs un Larifāns paliek Latvijai, un šai domai es netieku pāri. Mēs fondā izlēmām, ka par preparātu vienam trīs mēnešu kursam - tātad par septiņām ampulām - prasīsim divdesmit astoņus latus. Jā, tie nav tūkstoši, uz ko varētu firmas pelnīt. Ko lai daru, ja mana vecāmāte Katrīna, kas bija dzimusi aizpagājušā gadsimta sešdesmit ceturtā gadā. man iemācīja: "Meitiņ. nekrāj mantu, ko kodes un rūsa maitā. Manta velk pie zemes."
- No kurienes rodas ļaunums, skaudība, nenovīdība?
- Nevaru pateikt, no kurienes, bet tie pasaulē nepārtraukti ir bijuši. Sākot ar pirmo cilvēku. Ādamam un Ievai dzima divi dēli: Ābels un Kains. Ābelam, kurš nodarbojās ar aitu audzēšanu, uguns dūmus nesa taisni uz augšu, bet zemkopim Kainam salmi tā nedega. Lūdzu arī pirmais iemesls: kāpēc Dievs viņa ziedojumu pieņem un manu ne?! Kāpēc tu esi labāks par mani? Nē, tu nebūsi labāks par mani - es tevi aizvākšu! Es, piemēram, esmu šausmās par mūsu likteni. Arī par Buša politiku. Uzrakstīju avīzē, ka esmu pret karu.
- Bet pati jūs karojāt - bijāt viena no slavenajām Tirleānas medicīnas māsām.
- Un kārties ari gāju.
- Ak kungs!
- Man bija septiņpadsmit gadi, kad sākās karš.
 |
Kad nokļuvu Krievijā, visi vīrieši tajā kolhozā jau bija mobilizēti. Palicis tikai klibs brigadieris, un tas uzmācas visām latviešu meitenēm. Krievu valodu tu nesaproti, stāvi vasaras katūna kleitiņā, tā pati noplīsusi, šifona zeķītes vienos caurumos, tevi grib izvarot, draud, ka nošaus kā vācu spiegu, un vēl tev ir izmisīgas ilgas pēc mājām... Oktobrī iegāju birzītē - apses dzeltenās lapiņas tricina - taisījos kārties. Un pēkšņi it kā viens pa galvu būtu iedevis: "Bet mamma mani taču gaida mājās - kā tad es tā?!"
Tobrīd uz kolhozu bija atsūtījis vēstuli veselības aizsardzības komisārs Emīls Planders. Viņš būtībā bija mans likteņa cilvēks: aicināja bēgļus no Latvijas apmeklēt medicīnas māsu skolu un Baškīrijā, Tirleānā, organizēja mācības. Komisārs Planders - ļoti izskatīgs vīrietis, biju viņā samīlējusies. Bet platoniski! Savu zupas bļodiņu viņam atdevu. Pavasarī, kad mēs jau atžirgām pēc briesmīgā bada. Uz Tirleānas skolu braucām preču vagonā un lozējām, kur katrai jāguļ. Vienu nakti iegadījās vieta pie sienas un biju tā piesaluši, ka meitenes no rīta mani rāva no tās sienas nost. Tirleānā mazāmājiņa atradās gabalu tālāk no kopmītnes, kur dzīvojām, un taciņa līdz turienei - iedomājieties! - dzeltena. No urīna: visas bijām apsaldējušas nieres.
Grēks sacīt, bet katram mākonim var atrast zelta maliņu. Nebūtu kara, es varbūt nepievērstos medicīnai, jo jaunībā biju iecerējusi kļūt par literatūras kritiķi. Otrs ieguvums, ka krievu valodu tagad pārvaldu pilnīgi. Pēc kara es pārtulkoju slavenā fiziologa Pavlova grāmatu - viņam bija brīnišķīga valoda - un nopelnīju divdesmit divus tūkstošus krievu rubļu. Toreiz poheda maksāja sešpadsmit tūkstošus un moskvičs - deviņus. Vīrakungs gribēja dikti smalku mašīnu, bet es teicu: "Paklausies: mēs joprojām guļam uz grīdas, mums vajag nopirkt radio, man vajag apģērbties..." Jo Kirhenšteins, Mikrobioloģijas institūta direktors, man kā savai zinātniskajai sekretārei mēdza atgādināt: "Jums jau pagājušajā gadā bija tā cepure galvā." Daudz ko vajadzēja, jo nekā nebija. Kad iepazināmies, dzīvojām vienā istabiņā. Es domāju, kad pabeigšu studēt medicīnu, dabūšu labu dzīvokli - es jau vēl nesapratu, kādā pasaulē dzīvoju.
- Nākamgad jums būs astoņdesmit gadi un dzīvesprieks, ko var apskaust jebkurš jauns cilvēks! Ar ko jūs uzturat savu garu?
- Konsultēju slimniekus. Esmu Stradiņos pieņemta darbā uz mūžu - tā man priekšnieki atbildēja. Vēl mēs ar vīrakungu esam sagādājuši desmit pēctečus: mums ir divi bērni. Četri mazbērni, un mazmazbērni arī četri. Vīrs gan miris, un nu es dzīvoju no tām brīnišķīgajām mīlestības vēstulēm, ko viņš man rakstīja pirms piecdesmit septiņiem gadiem. Starp citu, es pati savu vīru sadedzināju. Viņš man stāv pie gultas uz naktsgaldiņa.
- Kremējāt!
- Lēmums nāca acumirklī. Meita, ari bioloģe, saprot, kāpēc tā izdarīju. Līdz sestajam gadsimtam kurši sadedzināja savus mirušos, un mans vīrs bija nācis tieši no Kuldīgas rajona. Pati esmu lībiete - no Daugavas lībiešiem. Tā mans vīrakungs stāv uz naktsgaldiņa, un es katru dienu ar viņu aprunājos.
Nu ko lai vēl es jums pastāstu?
- Par to sievišķo gudrību.
- Mans virs. ar kuru tiešām nodzīvoju piecdesmit septiņus gadus, pārslimoja to pašu vīriešu klimaksu. Paņēma kurpes, žaketi un no šitās pašas mājas
 |
(Uz mirkli profesore mūs pamet un atgriežas ar noburzītu lapiņu rokās.)
Te ir trīs novēlējumi. Pirmais: dzīvo tā. lai pats sev vari skatīties acīs. Vismaz lai tu pats sevi vari cienīt. Otrs: (man loti patīk Ziedoņa izteiksme) laime ir visu lietu kārtība. Ja tavā apkārtnē - dzīvē, valstī - jūtama kārtība, tu esi laimīgs. Un trešais: darbs ir cilvēka dzīves jēga -ja tas dod prieku. Un vēl piebilde par sirdsapziņu. Kas ir sirdsapziņa? Rainis teicis, ka - saule tevī. Bet Rainis bija filozofs un brīnišķīgs dzejnieks, taču dzīvajam organismam, kuram ir smadzenes, sirdsapziņa būtībā ir saprašana par to. kas ir labs un kas - ļauns. Lai izdzīvotu, viņam jābēg no ļaunuma. Cilvēkam blakus apmēram piectūkstoš gadu ir suns, un tas arī nokaunas, ja izdara ko sliktu.
- Šo lapiņu uzrakstījāt saviem mazbērniem un mazmazbērniem?
- Gribu viņiem atstāt. Aizbāzu aiz lampas pie savas gultas - lai nepazūd.
* Dzīvi nodzīvot - tas nav tīrumu pārstaigāt. (Krievu vai.))
Pagājuši jau septiņi gadi pēc pēdējās operācijas kādai no pacientēm, kurai savulaik atklats audzējs pēdējā stadijā. "Es dzīvoju, kā jūs redzat"(Sestdiena,2003.g.,1.-7.marts)
Zināt, man ir ]otī dīvainas izjūtas, atgriežoties šajā vietā, šeit ir mana laboratorija, es kādreiz te strādāju... Tagad ir smagi to visu redzēt Kādreiz te visos stāvos bija tāda davība! Daudz zinātnieku šeit strādāja, - nopūšas Aina Muceniece. Klausoties viņā, var apjaust, kāds bijis Kirhenšteina vārdā nosauktais Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts tā ziedu laikos. Patlaban tur redz panīkuma ainu, un to apliecina katrs sīkums, kam vien skatiens pieķeras. Laboratorija, kurā fotografējam Mucenieces kundzi un viņas skolnieci Gunu Feldmani, ir kā no 60.gadiem. Baltā skapītī rindojas mēģeņu rindas, laboratorijas tehnikas tikpat kā nav, izņemot dažus padomju laika aparatūras paraugus. Rakstāmgalds, pie kura desmitiem gadu ir sēdējuši zinātnieki, noklāts ar akurātā rokrakstā aprakstītām lapām. Visdīvainākās izjūtas rada klusums - pat izejot no laboratorijas koridorā, ēka ir kā izmirusi. Plaisājošas, pelēkas sienas, izdilis linolejs uz kāpnēm. Agrāk desmitiem gadu le skanējuši soli, sarunas, veikli daudzsološi zinātniski pētījumi, un tas viss ir beidzies. Ar neko.
 Padomju laikā. Aina Muceniece un baltās pelītes A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūtā 80.gadu otrajā pusē |
Par savu darbu viņa runā ar milzigu iekšēju pārliecību un klusinātā balsi piebilst: «Ir bijis piedāvājums no Šveices farmācijas sabiedrības par izpēti un ražošanu, taču tas nav nekas konkrēts un es vēl joprojām domāju, ka radīju to Latvijas cilvēkiem, saviem pacientiem. Tas ir mans darbs, es vislabāk zinu, kā šis zāles pielietot, un no sirds gribu, lai mans darbs paliek Latvijai. Esmu taču ārste...' Otru, Rigvir efektivitāti papildinošo preparātu Larifan radījusi Mucenieces kundzes skolniece Guna Feldmane. Pētījumi bijuši sarežģīti un ilgstoši, lidz abas zinātnieces atklājušas, ka tieši kombinācijā viens ar otru šie preparāti iedarbojas vislabāk.
ATROD VĒŽA ŠŪNU IZNĪCINĀTĀJUS
Viss sācies 50.gados, kad virusologi mēģināja radīt vakcīnu pret bērnu trieku. Lai to realizētu, tika pētīti dažādi vīrusi, kas dzīvo cilvēka zarnās. Vakcīnu atrada, taču loti daudz savākto vīrusu uzkrājās laboratorijās. Toreiz A.Muceniece izlēma pārliecināties, vai šie jaunatrastie zarnu vīrusi var mērķtiecīgi iznīcināt ļaundabīgo audzēju šūnas.
1960.gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā tika konstatēta līdz šim pasaulē nezināma parādība-mazu bērnu zarnu vīrusi spēj iznīcināt cilvēka audzējus, kas iepotēti kāmjiem. Pēc pieciem gadiem institūtā tika izveidota Vēža viroterapijas laboratorija, kurā šīs parādības klīniskai izpētei A.Mucenieces vadībā sāka strādāt 17 zinātnieki un 16 onkologi klīnicisli. Pārbaudot sešdesmit zarnu vīrusu tipus, tika iegūti pieci visaktīvākie vēža šūnu iznīcinātāji. Vienu no tiem nosauca par Rigvir - abreviatūra no Rīgas vīrusa.
Jau pēc dažiem gadiem Veselības aizsardzības ministrija atļāva jaunā preparāta efektivitātes izpēti vēža slimnieku ārstēšanā, ko sāka Strādina slimnīcā un Republikas onkoloģiskajā dispanserā Rigā. 1985.gadā A.Muceniece saņēma pozitīvas atsauksmes ari no Vissavienības Vēža centra zinātniskās padomes, lai sāktu Rigvir plašu klīnisko izpēti melanomas slimnieku ārstēšanā.
Paralēli Rigvir izpēte veikta ari Vissavienības Onkoloģiskajā centrā Maskavā un Saralo-vas onkodispanserā, apstiprinot preparāta efektivitāti, ārstējot pat smagas pakāpes onkoloģiskos slimniekus. Rigvir un Larīfan izpētē piedalījušies gandrīz piecdesmit dažādu specialitāšu ārsti un biologi. «Vēža ārstēšanā ir dažādas metodes: ķirurģija, ķīmijas, staru, hormonu un imūnterapija. Imūnterapija ir pasaulē zināma metode, par kuru zinātnieki interesējas arvien vairāk, taču tā, salīdzinot ar citām metodēm, attīstās lēnāk. Mūsu oriģinālpreparāti pierādīja imūnterapijas nozīmi. Tie savienojumā ar ķirurģiju izrādījās |oti darbīgi," stāsta G.Feldmane. 1990.gadā A.Muceniece un G.Feldmane izstrādāja kombinētu Rigvir un Larifan izmantošanas metodi, un turpmākos piecus gadus ar to ārstēti dažāda veida vēža slimnieki gan Strādina slimnicā, gan Latvijas Onkoloģijas centrā,
ĀRSTU KOMPLIMENTI
Abu preparātu efektivitāti konkrētām vēža formām nevilcinoties apstiprina medicīnas zinātņu doktore Velta Bramberga, kas 25 gadus bijusi Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta direktore un ari republikasgalvenāonkoloģe. «Šie preparāti, protams, nav universāli - ir vēža formas, kurām tie der un kurām ne. Tās nav zāles, ar kurām varētu izārstēt jebkuru. Daudzi ārsti nav strādājuši ar šiem preparātiem, tāpēc par tiem var spriest tikai tie, kas to ir darījuši. Taču savā pieredzē esmu redzējusi tādus rezultātus, ka man nav nekādu šaubu par šo preparātu nepieciešamību.»
"Nenoliedzami, ka. tiklīdz šīs zāles vairs nebija pieejamas, daudzus pacien-tus neizdevās glābt, jo ķirurģija vien neko negarantē. Ar iiem preparātiem bija iespējams palīdzēt pat tiem, kuriem vēzis bija jau ielaistā stadijā. Rigvir un Larifan spēcigi atjauno novājinātu imunitāti, un šie preparāti pacientiem tika nozīmēti gan pirms, gan pēc operācijas. Ja operē trīs dažādus cilvēkus ar vienādu diagnozi, rezultāts nekad nebūs vienāds, jo katram imūnsistēma ir citāda. Tāpēc šiem preparātiem bija tik liela nozīme," stāsta Latvijas Onkoloģijas centra kīrurģe, 0nkoloģe Elita Šopavalova.
Ari Stomatoloģijas institūta Orālās patoloģijas katedras vadītāja Ingrida Čēma uzskata, ka ir pēdējais bridis kaut ko iesākt, lai šos preparātus atkal varētu izmantot pacientu ārstēšanā: «Es kādreiz strādāju ar Rigvir un varu apliecināt, ka šis preparāts ir ]oti efektīvs melanomas ārstēšanā. Melanoma ir briesmīgs audzējs, pret kuru cīnās zinātnieki visā pasaulē. Bet mums jau sen ir līdzeklis pret to, jo ir cilvēks, kurš tajā ir ieguldījis fantastisku mūža darbu.» I.Čēma uzsver, ka daudzi jaunās paaudzes ārsti par šiem preparātiem vispār neko nezina, jo to vienkārši nav.
Pirms daudziem gadiem kopā ar A.Mucenieci strādājis ari mutes, sejas un žokļu ķirurgs Andrejs Skaģeris, un abi profesori kopīgi ārstējuši melanomas slimniekus. "Pārliecinājos, ka ķirurģijai savienojumā ar Ainas Mucenieces imūnterapiju bija pozitivi rezultāti. Daudz labāki nekā ar ķīmiju. Es operēju, bet viņa pirms un pēc operācijas pacientiem nozīmēja Rigvir. Kā zināms, melanomas slimnieiem ir raksturīga augsta mirstība, tāpēc šiem preparātiem ir jābūt»
Aptaujājot medicīnas zinātņu doktorus par Rigvir, Larifan, SestDienai tika minēti arvien jauni un jauni ārstu vārdi, kas gatavi apliecināt preparātu efektivitāti.
Ķīmiķe Ausma Apine ir viena no A.Mucenieces pacientēm, viņai savulaik audzējs atrasts pēdēja stadijā, patlaban pēc pēdējās operācijas ir pagājuši septiņi gadi. «Es dzīvoju, kā jūs redzat. Šorīt biju Onkoloģijas centrā uz analīzēm - reizi pusgadā tas noteikti ir jādara. Toreiz pēkšņi pamanīju, ka man uz vienas kājas asiņo dzimumzīme. Ārste mani nekavējoties nosūtīja uz Latvijas Onkoloģijas centru, kur man pateica, ka tā ir pēdējā stadija. Operācija bija veiksmīga, bet pēc gada atklāja jaunu audzēju cirksnī, un tad mani nosūtīja pie dakteres Mucenieces. Viņa toreiz manai meitai bija teikusi, ka nav nekādu garantiju... Man bija otra operācija, pirms un pēc kuras lietoju dakteres izstrādātās zāles. Zināju, tās ir eksperimentālas. A.Apine uzsver, ka vislabākais pierādījums A.Mucenieces darbam ir viņas pacienti.
APSTĀŠANAS PIRMS PĒDĒJA ŠOVA
Taču 1999.gadā LU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts bija spiests pārtraukt abu zāļu eksperimentālo partiju izgatavošanu. "Latvija sāka pielāgoties Eiropas prasībām par medicīnisko preparātu ražošanu, un, tā kā mums bija šo lielo investīcijām nepieciešamo lidzekļu, lai nodrošinātu laboratorijas ar aprīkojumu augstā līmenī, tad nedrīkstējām vairs izgatavot injekciju formas. Tās ir |oti augstas, specifiskas prasības par telpām, tehniku, ir vajadzīga liela nauda, lai tā nodrošinātu," stāsta AMuceniece. Lai turpinātu abu pretvēža zāļu izgatavošanu, ir vajdzīga augstas klases ražotne, kur atsākt zāļu izgatavošanu un pārbaudīt to kvalitāti.
Latvijā šādas gatavas ražotnes nav. "Vienīgā ražotne Baltijā, kas atbilst Eiropas noteiktajiem standartiem injekcijām domātu preparātu izgatavošanai, atrodas Kauņā," stāsta G.Feldmane.
Gan Rigvir, gan Larifan ir izgājuši visus pētījumu posmus, veiktas arī klīniskās pārbaudes, visi preparāti ir patentēti, un atļauja to izgatavošanai ir saņemta ar nosacījumu, ja tiek uzrādīta eiropas standartiem atbilstoša ražotne.
KUR UN KĀ RAŽOT
Lai sāktu preparātu ražošanu Latvijā, būtu pieciešams aptuveni pusmiljons latu, lēš Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks, profesors Ivars Kalviņš. "Rigvir ir preparāts, kas principā nekad tā īsti nav ieraudzījis saules gaismu. Mucenieces izstrādātā pieeja ir ]oti perspektiva. Uzskatu, ka tas ir tā vērts, un daru visu, kas manos spēkos, lai atbalstītu šo projektu. Zinātnieks jau nav biznesmenis, un šis ir tas gadījums, kad jāmēģina sasaistīt zināmi un biznesu. Arī mums Organiskās sintēzes institūtā tiek izstrādāti jauni preparāti vēža ārstēšanai, bet, tā kā Latvijā nav naudas un iespēju tos ražot, mēs to darām, kooperējoties ar farmaceitiskām firmām no Anglijas un Dānijas. Pēc tam gan Latvijai mūsu pašu slimnieku vajadzībām būs tos jāiepērk no šīm firmām. Taču labāk tā, nekā pārtraukt nepieciešama zā|u izstrādi vispār..."
I.Kalviņš uzskata, ka situācija Rigvir un Larifan gadījumā ir gana sarežģīta, bet zā|u nepieciešamību apšaubīt nav nekāda pamata - tie ir labākie Latvijā radītie pretvēja biopreparāti.
"Mums ir efektīvs līdzeklis melanornas ārstēšanai, kāda citur pasaulē nav, bet pat mūsu pašu slimnieki to nevar saņemt Zāles ir un zā]u nav - tāds ir šābrīža paradokss. Problēma ir tā, ka vietējais izplatīšanas un pārdošanas tirgus ir pārāk šaurs šādiem preparātiem, kas domāti specifiski melanomas slimnieku ārstēšanai. Elementāri sakot, mūsu ražotājiem tas neatmaksājas, tāpēc nekas nevar notikt. Par to jau ar viņiem ir runāts," uzsver Ī.Kalviņš.
Tam piekrīt a/s Grindes valdes loceklis Valdis Jēkabsons. "Atceros, ka jau padomju laikā Aina Muceniece cīnījās par šo preparātu. Es neticu, ka, ja ir labs izstrādājums un plašs pieprasījums, to nav iespējams ražot. Runājot par injekciju formu ražošanu, mums ir sadarbības partneri Lietuvā. Ja tās ir sīkas partijas nelielai lietošanai, kā zinu no līdzšinējās informācijas, tas nav iespējams, jo tā ir īpaša specifika un šaura orientācija."
Viens no situācijas risinājumiem varētu būt privāta investora pīesaiste, jo līdzšinējā valsts attieksme pret zinātni ir darījusi savu - zinātnieki necer iegūt valsts investīcijas.
"Uzskatu, ka tas, kas notiek Latvijā, ir ārprāts. Zāles pret melanomu reizē ir un nav, cilvēki mirst, un valsts neko nedara. Citur Eiropas valstis šādu specifisku preparātu ražošanu, kas ir paredzēti noteiktai slimnieku grupai un ražošanas izmaksu ziņā neatmaksājas, apmaksā valsts. Manā nodaļā Organiskās sintēzes institūtā 94% darbu paredzēti ārvalstu firmām, mēs sadarbojamies ar vienu no pasaules pirmā piecnieka farmācijas sabiedrībām un radām zāles. Ne jau Latvijai, jo valsti tas neinteresē," stāsta I.Kalviņš. Viņš norāda: ja Latvija neradīs savas zāles un turpināsies valsts bezatbildīgā attieksme pret neglābjami slimiem cilvēkiem, tad turpināsim iepirkt zāles par lielu naudu no citām valstim. "Pretvēža preparātu cenas pašlaik ir loti dažādas - no dažiem desmitiem līdz pat vairākiem tūkstošiem latu par kursu atkarībā no tā, kura farmācijas sabiedrība to piedāvā un kāds ir patents. Vai tiešām ir jādomā tāda līmenī - kamēr kādam no mūsu valsis vadošajiem kaul kas pašam nenotiks, tikmēr Latvijā neko nedarīsim? Tas, kas tagad valsts limeni notiek attieksmē pret šo jomu un zinātni kopumā, ir nožēlojami." I.Kalviņš uzsver, ka Organiskās sintēzes institūts atbalstīs abas preparātu radītājas - viņam ir dažas idejas, kā šo situāciju finansiāli varētu mēģināt risināt, taču tās publiskot esot pāragri.
UZ VALSTI NEKĀDU CERĪBU
A.Muceniecei un G.Feldmanei ir doma: ja izdotos attiecīgi aprīkot laboratoriju un ražotni, nākotnē uz tās bāzes varētu izveidot imūnterapijas centru, kas ietvertu ne tikai abu preparātu izgatavošanu, tālāko pētniecību un kvalitātes kontroli, bet ari slimnieku pieņemšanas ambulatoro nodaļu. "Tas nav tik vienkārši - izgatavojam zāles, un viss. Būtiskākais ir tas, ka ir jārada ārstu skola, kas prot tās pareizi pielietot, jo tā ir metode, ko nevar paņemt vienkārši pēc instrukcijas," uzsver G.Feldmane.
Zinātnieces par to runā ar ārkārtīgu pieticību un būtu gatavas atsākt strādāt esošajos institūta laboratorijas apstākļos ar minimāliem finansu līdzekļiem. Redzot reālu panīkuma ainu laboratorijā, to gan ir grūti iedomāties.
LU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta direktore Vaira Saulīte stāsta, ka savulaik 90.gados preparātu eksperimentālā izgatavošana tika pārtraukta Latvijas zinātnes finansēšanas principu dē|. "Situācija Latvijas zinātnē pēc valsts neatkarības atgūšanas strauji mainījās un tat'ad visiem ir labi zināma - naudas nav. 1992.gadā notika 100% pāreja uz projektu finansēšanas principu, un kopš tā laika katrs eksistē, ka prot. Patlaban pat īsti nav kam šādam projektam prasīt līdzekļus, jo, pirmkārt, tas ir praktiskas ievirzes projekts un. otrkārt, vai valsti tas vispār interesē? Teorētiski ir iespējams pieprasīt finansējumu uz tirgu orientētajiem pētījumiem, taču tas ir pārāk niecīgs šādai lietai. Domāju, ka abām preparātu radītājām ir nopietni jāpārdomā, ko darit tālāk."
Neredzot citu iespēju, kā iegūt līdzekļus vismaz eksperimentālo partiju izgatavošanai, Aina Muceniece dibinājusi savu foodu vēža imūnterapijas izstrādei, kas nodarbojas ar ziedojumu vākšanu. "Es kā zinātniece esmu izdarījusi visu. Visu mūžu esmu pie tā strādājusi, un darīt vairāk vairs nav manos spēkos. Es pat kādu laiku Rigvir patentu nevarēju nokārtot, jo man ir sešdesmit latu pensija, bet tam vajadzēja četrsimt latu. Tad kolēģe no Maskavas man ko naudiņu vienkārši uzdāvināja... Es no šodienas pasaules daudzko nesaprotu, nezinu, kam man tagad jāiet pierādīt savs darbs un lūgt, lai palidz."
Pretvēža zāļu ceļš uz Aptieku rit gausi (Diena, 2003.g.,13.oktobris)
Zane Zālīte
Pasaule prestižos medicīnas un bioloģijas žurnālos pētnieki arvien biežāk pievēršas viroterapijai kā nākotnes metodei cīņā pret vēzi. Tikmēr Latvijas zinātnieces Ainas Mucenieces vēl 60.gados atklātā vēža šūnas nogalinošā vīrusu preparāta Rigvira ceļš uz aptieku plauktiem joprojām rit gausi - līdzekļu zāļu ražošanai atbilstošos apstākļos nav, turpinās medikamenta reģistrācijai nepieciešamās dokumentācijas kārtošana.
Aptuveni gadu ir darbojies fonds vēža imūnterapijas izstrādei, kas ziedojumos guvis ap Ls 3500, Dienai pastāstīja A.Muceniece. Ar to nepietiek laboratorijas iekārtošanai un gaisa sterilizācijas ierīces iegādei, lai injicējamo Rigviru ražotu un fasētu atbilstoši Latvijā pieņemtajiem' starptautiskajiem standartiem - tam nepieciešami ap Ls 100 000. Šādi ražots, Rigvirs ārkārtīgi sadārdzinātos un kļūtu pacientiem nepieejams, taču arī nevienā no farmaceitiskajiem uzņēmumiem piemērotas ražotnes nav, pauda A.Muceniece. Par savākto naudu Itālijā nopirkti sertificēti audi vīrusa audzēšanai, iegādātas arī barotnes un vienreizlietojamie trauki. A.Muceniece ir gandarīta, jo līdz ar to situāciju izdevies vismaz izkustināt no sastinguma - Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā izdevies saražot ap 12 litriem preparāta, ar ko pietiktu 300 melanomas pacientiem.
Pagaidām preparāta lietošana iespējama tikai uz A.Mucenieces atbildību kā alternatīva ārstēšanas metode, jo valsts iestādes oficiālu atļauju zāļu izplatīšanai nav devušas. Kā informēja Zāļu cenu aģentūras (VZA) preses sekretāre Vija Berlande, starp .VZA un rigvira ražotājiem notikusi sarakste. Aģentūra norādījusi, ka sakārtojama preparāta reģistrācijai nepieciešamā dokumentācij a, savukārt otra puse to apņēmusies paveikt. Tuvākajā laikā VZA arī plānojot tikties ar A.Mucenieci vai viņas pārstāvi.
A.Muceniece Dienai atgādināja, ka Rigvirs jau apliecinājis efektivitāti toreizējās varas oficiāli atļautos klīniskajos pētījumos; kas sakās 1960.gadā, taču 1996.gadā izpēte viņai nezināmu iemeslu dēļ apturēta. Savulaik starptautiskā līmenī augstu novērtēta ari preparāta sterilitāte, kas injicējamiem medikamentiem ir ārkārtīgi svarīga.
"Esmu izmisumā par to, ka viss jau bija, bet tagad jāpierāda no jauna!" teica A.Muceniece, paredzot, ka pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) reģistrācijai būs vēl vairāk birokrātisku šķēršļu. Rigvira aktīvs atbalstītājs, Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks profesors Ivars Kalviņš pauda sašutumu, ka vēl arvien nav noteikti skaidri kritēriji ES strukturālo fondu līdzekļu apgūšanai - šo naudu varētu izmantot, ierīkojot Rigvira ražotni. Savukārt Ā.Muceniece apsver iespēju šim nolūkam ņemt bankas kredītu.
Pretvēža preparātu izstrādes vēsture(Diena)
Zane Zālīte
 Profesors Ivars Kalviņš kā problēmas risinājumu min larifana ziedes izplatīšanu Uzbekistānā un par nopelnītajiem līdzekļiem pašmāju laboratorijā izgatavot zinātnieces Ainas Mucenieces (attēlā) un Gunas Feldmanes radītos preparātus |
Diena jau rakstīja, ka Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā 50.gados AMucenieces sāktie pētījumi vainagojušies ar ievērojamu panākumu - radīts un praksē pārbaudīts pretvēža 'medikaments rigvirs. Vēlāk zinātnieces skolniece G.Feldmane izstrādājusi ar rigviru mdano-m.as terapijā apvienojamas zāles iarifanu. Daudzi mediķi un zinātnieki pārliecinājušies par zāļu efektivitāti, taču to ražošanai ir virkne šķēršļu.
Jākārto dokumenti,
Jāveic pētījumi
Kā skaidro Valsts zāļu aģentūras (VZA) ģenerāldirektors Jānis Ozoliņš, rigvira ražošanas sākšanai nepieciešama reģistrācija/Lai to veiktu, atbilstoši jāsakārto pētnieču agrāk iesniegtā dokumentācija, kas apliecina - notikuši iedarbību pierādoši klīniskie pētījumi. Taču dokumenti nav pareizi noformēti, trūkstot arī secinājumu. Vēl jāsaražo zāļu eksperimentālās sērijas, pēc tam jāveic glabāšanas pārbaude - lai pierādītu, ka, zināmu laiku noteiktos apstākļos turēti, medikamenti nezaudē ārstnieciskās īpašības. «Tas nav tikai viena gada jautājums,» teic J.Ozoliņš, atgādinot, ka parasti oriģinālpre-parātu cejš no laboratorijas līdz pacientam ilgst 10-15 gadu.. AMuceniece iepriekš intervijā Dienai pauda, ka bez zinošu speciālistu atbalsta pati dokumentācijas ķīpas nespēs sakārtot
Atšķirībā no Rigvira viena.no larifiāna zāļu formām ir reģistrēta - tā ir pretvīrusu ziede. Reģis- trācijai iesniegta arī larifana acu ziedes dokumentācija, bet VZA atļauja dota larifana svecīšu klīniskajiem pētījumiem.
Ražotājus attur risks
VZA nav jārisina jautājumi, kas saistās ar ražotāja izvēli, tomēr aģentūra ieteikusi rigviru ražot Lietuvas firmas Sanitas injekciju šķīdumu ražošanas nocia-]ā, kas atbilst labas ražošanas praksei, - Latvijā šādu zāļu formas ražotņu nav.
Taču līdz šim nav saņemta ne Sanitas, ne ari kāda vietēja ražo-tāja,sķaidra atbilde. «Ja produkts tiešām būtu tik interesants, tad nebūtu tā, ka neviens to nav vēlējies sākt ražot,» Dienai sacīja a/s Grindeks valdes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons, piebilstot - šī nav vienīgā zinātnieku ideja, kas nav materializējusies.
Injekciju preparātu ražošanas tehnoloģija ir viena no dārgākajām, skaidro Veselības ministrijas . Farmācijas departamenta (FD) direktors Juris Bundulis. Ari sterilās larifana acu ziedes ražošanas apstākļiem jāatbilst īpašām prasībām.
Iespējams, tieši tehnoloģiskā procesa augstas izmaksas pagaidām ražotājiem liek būt piesardzīgiem un zinātnieču ideju attīstību vērot no malas, lai gan šādas iedarbības zāļu patlaban VZA reģistrā nav un unikāla preparāta nonākšana tirgū varētu nest peļņu. Lai par to pārliecinātos, nepieciešama tirgus izpēte, fanna-koekonomiskā efekta aprēķini un ražošanas izmaksu aplēses, kā ari publiritāte, norāda J.Ozoliņš. Pasaules prakse liecina, ka jaunu, līdz šim nebijušu zāļu izstrāde maksā ap 500 miljoniem ASV dolāru, teic J.Bundulis.
Naudu meklēs Uzbekistānā
Kā projekta turpināšanai nepieciešamo summu vēstulē FD AMuceniece gan minējusi krietni pieticīgāku summu -100 000 latu, Iespējams, līdzekļus varētu gūt Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), kas pārzina un sadala budžeta programmas Zinātne apakšprogrammas Tirgus orientētie pētījumi naudu. Iespējams, nezināšanas dēļ AMuceniece tur palīdzību nav meklējusi, domā IZM valsts sekrētam vietnieks zinātnes jautājumos Valdis Egle. No apakšprogrammas & dzekjiem - vairāk nekā 800 000 latu - ik gadu tiek finansēti 70-100 dažādu zinātnisko projektu. Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir kāda sponsora lidzmaksājumi 50% apjomā, kā ari atbilstoši izstrādāta projekta dokumentācija. "Mēs nevienu neatstumjam, ļaujam uzlabot un mainīt projektus, Uui-jam cīnīties par lietas attīstību!" - tā V.Egle, gan atzīstot ka vienam projektam parasti tiek vien aptuveni 1000 latu.
Tā vietā, lai vairāk līdzekļu piešķirtu tālejošām iecerēm, programmas naudu sīki sadrunv-stalo, uzskata Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks profesors Ivars Kalvinš, aktīvs larifana un rigvira izgudrotāju atbalstītājs. Ar viņu sazinājusies kāda Vācijas sabiedriskā organizācija, kas apsverot iespēju piešķirt līdzekļus idejas attīstībai. l.Knlviuam ir ari nodoms sākt izplatīt larifana ziedi Uzbekistānā. kur vēl nav prasības tirgot vienīgi labas ražošanas prakses apstākļos gatavotas zāles. Nopelnītos līdzekļus varētu izlietot, lai preparātus ražotu institūta laboratorijā. Pēc profesora aplēsēm, tam nepieciešami 200-250 tūkstoši latu, savukārt pilnīgi jaunas ražotnes izveide izmaksātu vismaz 2 miljoniem. Mēģināts piesaistīt ari ārvalstu investorus, teic I.Kalviņš, taču ar nožēlu secina - patlaban Latvijā zinātne un ražošana ir nošķirtas, tāpēc daudz labu ieceru tā ari paliek bez praktiska lietojuma.
- 1960.gada Latvijas zinātnieki atklāj vīrusu spēju iznīcināt vēža šūnas
- 1965.gada A.Mucenieces vadībā tiek atrasts aktīvākais vēža šūnu iznīcinātājs, kam dod nosaukumu Rigvirs
- 60.-80.gados notiek jaunā preparāta izpēte vēža slimnieku ārstēšanā
- 1985.gadā tiek saņemtas pozitīvas atsauksmes no Vissavienības Vēža centra zinātniskās padomes
- 1990.gadā izstrādā kombinētu rigvira un larifana izmantošanas metodi vēža imūnte-rapija
- 1990.-1995.gadā notiek eksperimentālo preparātu pārbaude P.Stradina slimnīcā un Latvijas Onkoloģijas centrā
- 1994.gadā larifānu reģistrē VZA
- 1999.gadā finansējuma trūkuma dēļ tiek pārtraukta preparātu eksperimentālo partiju ražošana
- 2001.-2003.gadā turpinās mēģinājumi VZA reģistrēt rigviru un jaunas larifana zāļu formas
Лекарство от рака изобрели и "похоронили" в Латвии (Люблю,#14,18/09/2002)
ведущая рубрики ГоЛШи ЗоЩвви
Мало кто знает, что в Латвии уже давно есть лекарство, исцеляющее от особо опасных форм рака. Причем куда эффективнее, чем химические препараты и лучевая терапия.
Айна Муценивие
профессор,
хабилитированный
локтор медицинских наук.
Выгоды бережливости
| 75 процентов болъних, получивших "Ригвир" и "Ларифан" преодолели опасный 5-летнии рубеж выживаемости! Среднеевропейский показателъ обычных выживших - менее 50%. |
У вирусов есть одно замечательное свойство — они поражают только определенные виды тканей. Например, вирус гриппа предпочитает разрушать клетки дыхательных путей, вирус гепатита — печеночную ткань, вирус СПИДа — иммунную и так далее. И мне пришло в голову: а нельзя ли создать такой вирус, который бы целенаправленно приводил к гибели клетки злокачественной опухоли?
Если лечить, то уж самое опасное
В качестве «объекта» мы принципиально выбрали очень серьезную форму рака — меланому. Эта опухоль развивается из родинок, иногда из тканей глаза. Метод лечения — хирургический, причем операция эффективна только на самой ранней стадии. Ни химиопрепараты, ни лучевая терапия от мелано-мы не исцеляют."Недаром врачи призывают всех быть крайне осторожными с разными темными пятнышками на коже и. чуть что сразу бежать к онкологу.
Работа шла так: мы прививали меланому мышкам и крысам, а затем вводили в кровь животных вируси хорошо размножается в опухолевой ткани. Создавали колонии именно этого вируса, вновь вводили его зверушкам и таким образом постепенно выбрали лучших из лучших — абсолютно безвредных для пациента и губительных для опухоли. И вот в 1964 году в нашей лаборатории появился препарат «Ригвир». Вирусы этого лекарства проникают в опухоль и как бы помечают каждую ее клетку. Иммунная система больного распознает по этой метке врагов и уничтожает. Дешево и сердито. И нет никаких тяжелейших осложнений, как при химиотерапии(и облучении, когда заодно с больными тканями погибают и здоровые.
Постепенно выяснилось, что «Ригвир» помогает не только при меланоме, но и при саркоме — это особенно злокачественный и быстро прогрессирующий вид новообразований, который тоже ничего, кроме хирургического скальпеля, не берет. А особенно хорош оказался «Ригвир» при использовании вместе с другим нашим препаратом «Ларифаном», который повышает активность, или «убойную силу», иммунитета.
Схема Стрелкова
|
Почему нет спасительного лекарства
Представляете каково врачу смотрет в глаза безнадежним болъним и говорит: "Мы могли бы вам помоч но наша лаборатория не работает, лекарства у нас оолыие неt". Куда только не обращались сотрудники с просьбой выделить деньги на ремонт, но в сюду натыкались на равнодушие чиновников: "У медицины есть и более важные направления, чем ваше. На всех финансов не хватает!» И тогда близкие тех, кого в свое время исцелил и поддержал препарат Айны Яковлевны, создали обшественный фонд, официально заре I ислрисованный в мае 2002 года. Цель фонда проста и благородна собрат денги на переоборудование лаборатории получит официальное разрешение и вновь выпускат хотя бы маленькие партии "Ригвира» и «Ларифана». Задумайтесь: почти гри года назад один из последних пациентов Айны Яковлевны прошел курс лечения поводу злокачественной опухоли желудка. Он не просто жив. но даже второй раз женился и счастлив в семейной жизни! Мир не без добрых пюдей то есть не без вас. Помогите! S/O "Ainas Mucenieces fonds vēža imūnterapijas izstrādei" соnts 1110-120390-001 Latvijas Krājbanka S.W.I.F.T. cods UBALLV2X |
Бочка мёда
В онкологии существует суровое понятие — 5-летняя выживаемость. Это означает, что те, кому суждено умереть от злокачественного новообразования, умирают в течение первых пяти лет. Остальные пациенты, преодолевшие роковой барьер, считаются выздоровевшими. В этом году в Лондоне на конгрессе по меланоме исследовали выживаемость больных при разных методах лечения. Там наше средство официально признали самым эффективным.
Кроме того, оба наших препарата помогают при разных хронических заболеваниях, что не только пациенты, но и сотрудники лаборатории неоднократно проверяли на себе. «Ла-рифан» и «Ригвир» являются иммуномодуляторами, то есть заставляют иммунитет работать нормально, не реагируя на безвредное и не пропуская опасное.
...и ложка дёгтя
К сожалению, производились вирусные лекарства в небольших количествах в исследовательской лаборатории. И с 1999 года вообще больше не выпускаются, так как прежнее оборудование устарело, а на закупку нового и ремонт помещений нужны какие-то мистические суммы порядка 100 тысяч латов. Без переоборудования невозможно получить разрешение на производство. А фармацевтические гиганты в производстве биологических лечебных препаратов не заинтересованы, о чем говорю откровенно — «Ригвир» стоит дешево, хранится долго и потому невыгоден. Вот мы и собираем деньги с миру по нитке, чтобы перестроить лабораторию по европейским стандартам и вновь выпускать хотя бы немножко нужных людям лекарств.
Риге был официально Учрежден Фонд Айны Муцениеце по исследованию иммунотерапии рака. К его созданию оказался причастен и "Час". (Час)
Алевтина РЯБИНИНА
"Рижский вирус"-чудесник
| Латвийские ученые еше в 1964 году открили действенное средство против рака. И толъко теперъ стало возможным вернутса к его производству |
"Час" одним из первых не только поддержал идею создания фонда, но и стал участником ее осуществления. После публикации статьи "Лекарство от рака придумано, только оно никому не нужно" (ноябрь 2001 года) в редакцию писали и звонили люди и предлагали свою помощь для возобновления производства «Ригвира» и. продолжения исследований. Откликнулись в основном те, кого так или иначе коснулась эта болезнь.
Но по существующим законам оперировать деньгами может только общественная организация. Тогда и возникла идея создания фонда.
Главное — иммунитет
На пресс-конференции, посвященной его учреждению, доктор Муцениеце вспомнила историю виротерапевтических исследований, у истоков' которой стояла.
Ученые открыли борьбу против рака в 1962 году Началось с того, что Айна Яковлевна в процессе лабораторных исследований вируса полиомиелита обнаружила, что он убивает раковую клетку. Мышам, привитым человеческим раком,сделали инъекции вируса. Через неделю опухоль спала и превратилась в клетчатку.
После двухлетних экспериментов на животных убедились, что препарат нетоксичен для людей, полиомиелитом от него не заразишься. Для убедительности все научные сотрудники лаборатории сделали себе инъекции «Ригвира» (полностью расшифровывается как "рижский вирус"). Никто не заболел.
В 1968 году исследователям разрешили применять препарат на больных с четвертой, самой тяжелой, стадией рака. Первые же результаты убедили в эффективности: обреченным людям продлевали жизнь, ино— За те два года, что вы мне подарили, — сказал ученым один больной, — у меня родился внук. Я испытал невыразимые чувства: прожитая жизнь обрела завершенность...
По словам Муцениеце, официально излечившимся считаются те, кто прожил пять лет после лечения, хотя на самом деле, если через два года метастазов не появилось, то их и не будет, В 1970 году был разработан препарат «Ларифан», и начались биологические испытания в Московском институте вирусологии. В 1987 году получены положительные результаты в клиниках Москвы, Киева, Вильнюса и Риги.
"Стрелковская система"
В 1990 году Муцениеце вместе с доктором медицинских наук Гуной Фелдмане разрабатывают «стрелковскую» (по имени пациента) систему лечения рака одновременным применением "Ригвира" и "Ларифана". У 12-летнего Димы Стрелкова из Пензы после ампутации ноги, пораженной саркомой, появились легких. Муцениеце применила комплексную систему лечения обоими лекарствами, и через восемь месяцев легочные ткани мальчика очистились. После второю курса лечения ребенок выздоровел. В 1995 году родители сообщили, что Дима выздоровел, окончил школу, ездит на мотоцикле.
В первой половине 90-х прошли успешные клинические испытания препаратов в клиниках П. Страдыня и "Гайльэзерс". Врачи применяли их после удаления самых разных видов раковых опухолей. Результаты прдочень* рыдеомдающие. В некоторых случаях до 84 процентов больных выздоравливали, в то время как при традиционных химиотерапии и облучении выживали 50—60 процентов.
Но главное — лечение вирусом легко переносится, оно основано на повышении собственного иммунитета.
|
Кстати
фонд Айни Муцениеце предлагает всем заинтересованним и сочуствуюшим принят участие в спонсорской программе исследований и производства уже имеющихся лекарств. Средств можно перечислить в любом отделении банка, указав реквизиты: SO "Ainas Mucenieces fonds vēža Imunoterapijas Izstrāde!". Konts Nr. 1110-120390-001 Latvijas Krajbanka S.W.I.F.T. kods: UBALLV2X |
Пока у нас были заготовленные препараты (их производство чрезвычайно просто), мы продолжали лечить больныхю Сейчас они кончились, и мы никому не можем помочь, даже самым близким людяш.
Поэтому мы обращаемся ко всем, кто может помочь нам к восстановлении лаборатории в производства «Ригвира» и "Ларифана", а также в продолжении исследований и разработке новых препаратов. Ведь от рака никто не застрахован, и создании гуманного и эффективного лечения заинтересованы все.
Препараты успешно проявили себя при лечении герпеса, вирусов цитомегало и пфпилломы, гриппа, клещевого энцефалита, гепатита. Они и отбавляют организм от таких стойких микроорганизмов, как хламидии, микоплазмы, уреноплазмы и гонококки.
'Пресс-конференцию заве рщили рассказы известных хирургор, ужо опробовавших методдику Муцениеце в клинических условиях. Они на практике убедились в высокой действенности.и отсутствии побобных эффектов «Ларифана». «Ригвира». Выступили заведующая кафедрой оральной медицины хирург Ингрида Чема одна из ведущих хирургов-онкологов республики Элия Шаповалова, врач Рута Бивере.
Теперь появилась надежда что исследования и производство препарата будут продолжены. У тысяч больных появился шанс не только прожить подолше, но и выздороветь.
Uz augšu